Griezes baznīca

APSKAUT MĀTI LATVIJU
Arhibīskapa Jāņa Vanaga sprediķis


“Bet Jēzus, mācekļus pieaicinājis, sacīja:“Jūs zināt, ka valdnieki tautas apspiež un viņu varenie ir varmācīgi pret tām.   Bet tā lai nav starp jums. Kas no jums grib būt liels, tas lai ir jūsu kalps. Un, kas jūsu vidū grib būt pirmais, tas lai ir jūsu vergs. Jo tāpat arī Cilvēka Dēls nav nācis, lai viņam kalpotu, bet lai viņš pats kalpotu un atdotu savu dzīvību kā izpirkšanas maksu par daudziem.” (Mt 20:25-28)


Mēs atkal svinam 18. novembri – Latvijas Republikas proklamēšanas gadadienu. Jau deviņdesmit septīto. Gribētos pat teikt– svinam Mātes dienu. Mātes Latvijas.

Nesen redzēju televīzijas raidījumā “Province” jauku sižetu par Liezēres pagasta bērnu aprūpes centru “Namiņš”. Bērni tur nokļūst vecāku alkoholisma, konfliktu vai sūro sadzīves apstākļu dēļ. Taču kad Kasparam, 12 gadus vecam zēnam vaicāja, kas ir pirmais, ko viņš gribētu izdarīt, aizbraucot mājās, viņš atbildēja – apskaut mammu. Cik tas ir svarīgi katram bērnam!

18. novembris ir svarīga diena tautai – diena, kad apskaut māti Latviju. Arī tiem, kas no Latvijas ģimenes izņemti vai paši to atstājuši un tagad dzīvo kur kurais svešumā. Varam kādā klusā brīdī aizvērt acis, domās apskaut Latviju un ieklausīties, kas notiek sirdī (...)
(Visu arhibīskapa Jāņa Vanaga sprediķi variet izlasīt Jāņa Vanaga emuārā ar interneta adresi - arhivanags.blogspot.com  - šeit.)

Arhibīskaps Jānis Vanags,
Latvijas Republikas proklamēšanas 97.gadadienai veltītajā
ekumeniskajā dievkalpojumā Rīgas Domā
2015. gada 18. novembrī.

* * *

JO IR DZIMIS KRISTUS, KUNGS
A.Freipiča sprediķis 2014.g. Ziemassvētkos



 “Tanī laikā nāca no ķeizara Augusta pavēle uzrakstīt visus valsts iedzīvotājus. Un šī pirmā uzrakstīšana notika tajā brīdī, kad Kirenijs valdīja Sīrijā. Tad visi nogāja pierakstīties, katrs savā cilts pilsētā. Arī Jāzeps no Galilejas, no Nacaretes pilsētas, nogāja uz Jūdeju, uz Dāvida pilsētu, vārdā Bētlemi, tāpēc ka viņš bija no Dāvida nama un cilts, ka pierakstītos ar Mariju, savu saderināto, kas bija grūta. Un, tiem turpat esot, viņai laiks pienāca dzemdēt. Un viņai piedzima pirmdzimtais Dēls, un viņa To ietina autiņos un lika silē, jo tiem citur nebija vietas tai mājoklī. Un gani bija ap to pašu vietu laukā, tie, nomodā būdami, sargāja naktī savus lopus, un Tā Kunga eņģelis pie tiem piestājās, un Tā Kunga spožums tos apspīdēja, un tie bijās ļoti. Bet eņģelis uz tiem sacīja: "Nebīstieties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks: jo jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, Tas Kungs. Un to ņemieties par zīmi: jūs atradīsit bērnu autos ietītu un silē gulošu." Un piepeši tur pie eņģeļa bija debespulku draudze; tie slavēja Dievu un sacīja: "Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts."(Lk2:1-14)

 Mēs šajā vakarā esam sapulcējušies šeit, kā jau katru gadu, lai svinētu Ziemassvētkus. Kā jau parasti šajā, proti, Ziemassvētku laikā, baznīcās ļaužu ir daudz, daudz vairāk, kā parasti… Gribētos, lai katru svētdienu dievkalpojumā būtu tik daudz apmeklētāju… Tomēr nē, tā nav.

 Un jautājums ir- kas mūs ved šeit šurp uz baznīcu Ziemassvētku vakarā…? Vai tradīcija…? Tas, ka mūsu tēvi, mātes, vecietēvi un vecāsmātes ir kopušas šo Ziemassvētku tradīciju? Tas, ka tiek uzskatīts, ka kārtīgam latvietim vismaz 2 reizes gadā- Ziemassvētkos un Lieldienās ir jābūt baznīcā…  Jāatnāk uz baznīcu un tad atpakaļ pie svinību galda, kā teikts kādā laicīgā Ziemassvētku dziesmā: Galdi ir klāti, ir putra un siers… Tradicionālie latvieša Ziemassvētki ar desiņām un kāpostiem… 

…Jā, bet vai tad tas ir kas slikts, ja mums ir klāts svētku galds. …Ja mēs ziemassvētkus svinam ģimenes lokā, ar mīļumu… Ja gribam iepriecināt cits citu ar dāvanām.  Es teiktu ka nē, tas viss ir labi un skaisti, tikai ar vienu nosacījumu…

 Ziemassvētki ir svētki, kad mēs svinam Dzimšanas Dienu. Ir labi, ka dāvinām dāvanas cits citam, tomēr ir neloģiski, ja atstājam bez dāvanas to, kam ir Dzimšanas Diena. Ja apdāvināmies paši savā starpā, bet To, Kam ir Dzimšanas Diena, bieži pat atstājam ārpusē, neielaižot savā namā, neņemot pie sevis, svinētāju pulkā… Tad šīs svinības pazaudē jēgu un saturu…

 Jā, vai mēs šeit meklējam ko vairāk, kā tikai tradīciju. Vai uzskatām, ka debesis tomēr ir augstākas, nekā Kārļa Skalbes pasakā “Kā es braucu ziemeļmeitas lūkoties”, kur aiz “zemajām debesīm” varēja aizbāzt putras karoti…?

Tomēr, es uzdrošinos apgalvot, ka meklējam. Es zinu, ka mēs katrs, neatkarīgi, vai šodien apzināmies to vai nē, šeit meklējam vairāk, nekā tradīciju.

Es neesmu ticīgs no bērnības, Dievam patiesu  jā,  es pateicu, kad man bija jau pāri trīsdesmit gadiem…  Taču es atceros, ka arī tad, kad dzīvoju pasaulīgu dzīvi, manī vienmēr ir bijušas ilgas pēc kā tīra, pēc kā gaišāka, pēc debesīm. Un Ja Jūsu vidū ir kādi, kas vēl nepazīstat Dievu, es zinu, ka ar Jums ir tāpat, Jūs patiesībā ilgojaties pēc Viņa……Šīs ilgas Dievs ir ielicis mūsos katrā… Un šis, Kristus piedzimšanas laiks, laiks, kad gaisma uzvar tumsu, ir laiks, kas mums to īpaši atgādina. Dievs ar Savu ienākšanu šajā pasaulē, saka: Es jūs katru Esmu radījis kam daudz lielākam, kā dzīve kur strādājam, ēdam un dzeram, pērkam un pārdodam…  Es jūs esmu radījis Debesu Valstībai, kas būs ne tikai reiz debesīs, bet var jūsu dzīvē sākties jau šodien…

…jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, Tas Kungs. Varbūt mums liekas- tas jau neattiecas uz mani, tas attiecas uz kādiem izredzētajiem. Varbūt uz tiem, kas dzīvoja toreiz, pirms 2014 gadiem…? Uz kādiem ticīgajiem, uz tiem, kas katru svētdienu iet baznīcā… …Nē, Kristus piedzimst priekš mums katra….

...Un ir tik svarīgi, ka mēs uzdrošināmies ieklausīties eņģeļa pasludinājumā: "Nebīstieties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks: jo jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, Tas Kungs.” Nebīsties, saka eņģelis arī mums katram, mūs iedrošinot… Uzticies, paļaujies, ļauj Kristum piedzimt tavā sirdī. Un tu kļūsi bagāts. Tu saņemsi Ziemassvētku dāvanu, par kuru lielāku nav iespējams uzdāvināt. Pie tevis, tavā dzīvē būs ienācis Kristus.

Jā, bet atgriežoties pie dāvanām un dāvināšanas- kādu dāvanu tad mēs varētu Kristum pienest, dāvināt Viņa Dzimšanas dienā…?  Vienu no atbildēm uz to dod kāds anonīms brazīliešu dzejnieks, ar kura vārdiem es gribētu šo uzrunu noslēgt:

 

Katru reizi, kad divi cilvēki viens otram piedod, ir Ziemassvētki.

Katru reizi, kad cilvēki parāda izpratni saviem bērniem, ir Ziemassvētki. 

Katru reizi, kad kāds palīdz otram, ir Ziemassvētki. 

Katru reizi, kad kāds izlemj sākt godīgu dzīvi, ir Ziemassvētki. 

Katru reizi, kad piedzimst bērns, ir Ziemassvētki. 

Katru reizi, kad tu mēģini dzīvei iegūt jaunu jēgu, ir Ziemassvētki. 

Katru reizi, kad jūs viens otru uzlūkojat ar sirds acīm, ar smaidu uz lūpām, ir Ziemassvētki. 

Jo ir dzimusi mīlestība. 

Jo ir dzimis miers. 

Jo ir dzimis taisnīgums.

Jo ir dzimusi cerība. 

Jo ir dzimis prieks. 

Jo ir dzimis Kristus, Kungs. 

 Āmen.

 

* * *


SAGLABĀT  VĒRTĪBAS, NEKĻŪT PAR PŪKU VĒJĀ



Ziemassvētku laika pārdomām piedāvājam izlasīt interviju ar arhibīskapu J.Vanagu, publicētu laikrakstā Diena, 2014.g. 24.decembrī - šeit un arhibīskapa vēstījumu š.g. Ziemassvētkos "Normālie Ziemassvētki" , ar kuru variet iepazīties www.svetdienasrits.lv


* * *


PAĒDINĀT TUKSNESĪ
Sprediķis 6.svētdienā pēc Vasarsvētkiem



Tanīs dienās, kad tur daudz ļaužu bija un tiem nebija ko ēst, Jēzus aicināja Savus
mācekļus pie Sevis un uz tiem sacīja: "Mana sirds iežēlojas šo ļaužu dēļ, jo tie jau trīs dienas pie Manis palikuši un tiem nav ko ēst. Un, kad Es tos neēdušus atlaidīšu uz mājām, tie ceļā nonīks badā; un daži no tiem ir nākuši no tālienes." Un Viņa mācekļi Viņam atbildēja: "Kas šos ar maizi var paēdināt še tuksnesī?" Un Viņš tiem jautāja: "Cik jums ir maizes?" Tie sacīja: "Septiņas." Un Viņš ļaudīm pavēl pie zemes apmesties. Un Viņš ņēma tās septiņas maizes un pateicās, pārlauza tās un deva Saviem mācekļiem, lai tās liek priekšā; un tie lika tās ļaudīm priekšā.Tiem bija arī mazums zivtiņu; un, pateicību sacījis, Viņš pavēlēja arī tās likt priekšā. Bet tie ēda un paēda un pielasīja ar atlikušām druskām septiņus grozus. Un to bija kādi četri tūkstoši. Un Viņš tos atlaida. (Mk8:1-9)


Mēs tikko lasījām par brīnumaino 4000 cilvēku paēdināšanas notikumu Marka Evaņģēlijā. Ja esat lasījuši Marka Evaņģēliju, tad noteikti būsiet pamanījuši, zināsiet, ka šis ir otrais paēdināšanas notikums, kas šajā Evaņģēlijā ir attēlots - par pirmo lasām Marka 6. nodaļā un tur tiek paēdināti 5 tūkstoši... Kāpēc divi līdzīgi šādu notikumu atstāsti vienā Evaņģēlijā? Vai te būtu kaut kas sajaukts - tas būtu viens un tas pats notikums? ...Nē, tie ir 2 atsevišķi notikumi, lai arī līdzīgi. Jautājums ir - vai vajadzēja iekļaut vienā Evaņģēlijā 2 tik līdzīgus notikumus, kas abi stāsta būtībā par tādām pašām lietām...? Īpaši vēl piedevām pie Marka, kas ir tik lakonisks un raksta savu evaņģēliju tik koncentrētā veidā, ka daudzus notikumus, par ko lasām pārējos 3 Evaņģēlijos, nemaz nepiemin? Atbilde manuprāt ir tikai viena - šie paēdināšanas notikumi ir tik svarīgi, tie stāsta par tik svarīgām, būtiskām lietām, ka Evaņģēlijā ir iekļauti abi.

Šeit var atrast ļoti daudz, par ko pārdomāt. Man šī Rakstu vieta šoreiz iezīmēja kādas 3 lietas, par ko gribējās īpaši pārdomāt.

1.Vai mēs esam gatavi Jēzum, Dievam uzticēties...? ...Abus brīnumainos notikumus Marka Evaņģēlijā šķir tikai viena, proti 7. Nodaļa. Tātad kad notiek otrais, nav pagājis ilgs laiks- pirmā paēdināšana ir bijusi pavisam nesen. Jēzus ataicina savus mācekļus un saka tiem- "Mana sirds iežēlojas šo ļaužu dēļ, jo tie jau trīs dienas pie Manis palikuši un tiem nav ko ēst. Un, kad Es tos neēdušus atlaidīšu uz mājām, tie ceļā nonīks badā; un daži no tiem ir nākuši no tālienes." Un Viņa mācekļi Viņam atbildēja: "Kas šos ar maizi var paēdināt še tuksnesī?"
Kristus vārdos, ko Viņš saka mācekļiem, skan nepārprotams jautājums - Vai jūs atceraties iepriekšējo notikumu- to, kad es ar pavisam niecīgu pārtikas daudzumu paēdināju 5 tūkstošus? Vai ticat, ka Es to varu? ...taču ko mēs atrodam pie mācekļiem- pilnīgu ticības vājumu, mazticību, šaubas... Tie atbild - kas šos ar maizi var paēdināt še, tuksnesī... Visu, pilnīgi visu tie ir aizmirsuši. Tie ir ļāvuši velnam sēt šaubas viņu sirdīs... Un es domāju, šis notikums atklāj tik daudz arī no mūsu dzīvēm. Atklāj un mums atgādina par mūsu mazticību un šaubām... Vai nav bijuši paēdināšanas notikumi mūsu dzīvē? Kad Dievs ir darījis brīnumus, kad viņš ir palīdzējis, ņēmis pie rokas, vadījis. Varbūt mūsu brīnumi mums šķiet ir bijuši mazāki, tomēr tie ir bijuši mūsu, un mums ir atklājuši, ka Dievs, ja tikai uz Viņu paļaujamies, spēj izvadīt mūs no visām dzīves problēmu situācijām... Taču tik bieži, pie nākamajām šādām situācijām, ko Dievs, kā toreiz mācekļus pārbaudot, tagad pārbaudot mūs, pieļauj mūsu dzīvēs- tik bieži šādās situācijās atkal paļāvības vietā krītam bailēs un šaubās... Tik līdzīgi, kā mācekļi Evaņģēlijā...

2.Otra lieta - vai nonākot šadās situācijās paļāvībā uz Dieva žēlastību esam ko gatavi darīt arī paši...? Situācija ar 7 maizēm un dažām zivīm to mums māca. Jēzus, lai arī Viņam būtu vara un spēja to izdarīt, nerada maizi ne no kā. Viņam ir svarīga mācekļu iesaistīšanās. Lai arī, skatoties uz šiem ļaužu tūkstošiem, šīs dažas maizes un zivis šķiet smieklīgi, pat apsurdi maz- Jēzum ir svarīgi, ka ļaudis šo, savu mazumu uztic Viņa rokās- un mēs redzam - tas, kas ir šķitis tik maz, Jēzus rokās, kļūst par neaptveramu daudzumu... Vēl kāda svarīga nianse, ko atcerēties- Viņš ņēma šīs dažas maizes Savās rokās un pateicās... Un tas atkal ir pārdomu vērts - mēs Dievam parasti pateicamies par pārpilnību, vai arī vienkārši tad, kad mums visa kā ir diezgan. Taču vai mēs esam gatavi pateikties arī par to, ka mums šajā brīdī kaut kā ir pavisam maz... Vai nekurnam savā dzīvē par to, kā mums šajā brīdī nav, bet pateicamies Dievam par to kas mums ir...?

Atgriežoties mazliet atpakaļ - jā vai situācijās, kad šķiet- ir pavisam grūti, un tas var būt saistīts ne tikai ar maizes trūkumu, bet arī ar daudz ko citu, vai esam gatavi arī ko paši darīt? Jēzus mācekļiem vaicā - cik maizes jums ir? Viņš mudina ar to, kas ir iesaistīties pašiem... Vienmēr mūsu grūtībās, lai kādas tās arī nebūtu, kaut kas mums pašiem tomēr ir. Ja mūsos vairs nav spēka mērot tālāk tālu un smagu ceļojumu, ja arī esam paguruši un izmisuš i- vienmēr sevī var atrast Dieva dotu spēku vismaz vienam solim. Un spert to uz priekšu paļāvībā uz Dievu... Un tad piedzīvot Dieva dotu spēku nākamajam un tad atkal un atkal nākamajam solim. Un reiz, jau no attāluma redzēt, kā Dieva spēks manā nespēkā ir varens parādījies...

 3.Visbeizot, trešā lieta, kas mani īpaši uzrunāja - vai mēs ar savu mazumu esam gatavi dalīties...? Tur bija 7 maizes un dažas zivis... Kādi no ļaudīm tomēr bija paņēmuši ko ēdamu līdzi. Un viņi bija izvēles priekšā - dalīties ar to, vai nē. Nolīst kur nomaļus no citiem un apēst pašiem, jeb dot to Jēzus rokās... Būt gataviem dalīties... Arī mums, mūsu dzīvēs ir tik daudz situāciju, ka šķiet - nu man jau te ir pavisam maz - maizes, naudas, vai vēl kā cita... Tikai paša tiesa. Būtu vairāk, tad jau varētu. Varbūt kādreiz būs, tad es gan došu... Trūkumcietējiem, Baznīcai, kādiem līdzcilvēkiem... ...Vienmēr, vienmēr atcerēsimies- dodot no sava mazuma, ieraugot kāda vajadzību un dodot - mēs to dodam Jēzum, mēs to liekam Jēzus rokās. Un ja arī tajā brīdī mūsu mantība tūkstoškārtīgi nepavairojas šeit virs zemes, tā tūkstoškārtīgi pavairojas debesīs. Un Dievs savā mīlestībā gādās, ka mums nepietrūktu arī šeit virs zemes- pašiem, un arī lai būtu iespēja darīt labus darbus......Tās ir tās lietas, par kurām, ne tikai lasot šīs Evaņģēlija rindas, bet ik dienas mums vajadzētu pārdomāt. Mēs katrs, kas ticam, ka Kristus arī par maniem grēkiem ir pie krusta nomiris un augšāmcēlies, soli pa solim tuvojamies Dieva, Debesu Valstībai. Un arī šie vārdi, tāpat kā daudzi citi vārdi Evaņģēlijos mums rāda, kā kļūt bagātiem Debesu Valstībā. Un ne tikai. Tie mums stāsta un rāda, kā piedzīvot Debesu Valstības sākumu jau šeit- zemes dzīvē. Āmen.

Atis Freipičs



* * *


ARHIBĪSKAPA JĀŅA VANAGA VĒSTĪJUMS 2014.G. LIELDIENĀS


Kristus ir Augšāmcēlies! Vai tas nav pārāk liels brīnums, lai būtu iespējams? Kur gan redzēts, ka tas, kurš bija miris, būtu atkal parādījies dzīvs? Tomēr daudz vairāk jābrīnās, ka Dievs, pats dzīvības avots, vispār atradās kapā. Ko Viņš tur meklēja?

Tavu sabiedrību. Īstais, neaptveramais brīnums ir Dieva mīlestība uz mums. Viņš nevis vienkārši panes mūsu klātbūtni 70 vai 80 gadus, kamēr dzīvojam. Viņš apmainīja Debesu godību pret kapa bedri, lai katru no mums varētu aicināt savā dievišķajā dzīvē uz visu mūžību. Cik lielai un drosmīgai jābūt, mīlestībai, lai to darītu! Cik brīnumaina ir apziņa, ka mēs taču neesam devuši nekādu iemeslu sevi tā mīlēt! Mirstot pie krusta, Dieva Dēls izpirka grēkus, kas ir mūsu nāves cēlonis. Pieceļoties no kapa, viņš atņēma nāvei varu pār mums. Kas apliecina viņu par Kungu un sirdī tic, ka Dievs viņu uzmodinājis no mirušiem, tiek izglābts un nenāks tiesā, bet no nāves ir iegājis dzīvībā.
/Pilnībā ar vēstījumu variet iepazīties www.svetdienasrits.lv/




* * *


DZĪVE UZ PARĀDA
Arhibīskapa Jāņa Vanaga sprediķis



Lai jums, brāļi, nepaliek apslēpts tas, ka Kungam viena diena ir kā tūkstoš gadu, un tūkstoš gadu kā viena diena. Kungs nevilcina Savu apsolījumu, kā daži domā, bet pacietīgi gaida uz mums, jo Viņš negrib, ka kādi ietu pazušanā, bet grib, ka visi grēku nožēlā atgriežas. Kunga diena nāks kā zaglis, tanī debesis ar lielu troksni izgaisīs, pasaules elementi sadegdami izjuks, un zemi un visu, kas uz tās, Dievs piemeklēs. Ja reiz viss tā ies bojā, kādiem gan jums vajadzētu būt svētā dzīvošanā un dievbijībā, gaidot un steidzinot Dieva dienas atnākšanu, kad debesis ugunīs izjuks un pasaules elementi uguns kvēlē izkusīs. Bet pēc Viņa apsolījuma mēs gaidām jaunas debesis un jaunu zemi, kur taisnība mājo. Tādēļ, mīļotie, to visu gaidīdami, pūlieties, lai Dievs jūs atrod neaptraipītus, bezvainīgus un miera pilnus! Mūsu Kunga pacietīgo gaidīšanu uz mums uzskatiet par mūsu glābšanu.

(2Pēt 3:8–15)

Svētais Pēteris, apustuļu princis, var likties drusku patāls no mūsu ikdienas. Varbūt kādam viņš pat drīzāk šķiet kā joku tēls, ko anekdotēs mēdz stāstīt par situācijām, kādās cilvēks var nonākt pie paradīzes vārtiem. Tomēr viņa nolūks ir uzrunāt mūs tieši sadzīviskajā ikdienā.

“Kungs nevilcina Savu apsolījumu, bet pacietīgi gaida uz mums,” raksta Pēteris. Ko viņš ar to grib teikt? Mēs dzīvojam uz parāda. Beigu lietām, par ko Pēteris raksta, jau sen vajadzēja notikt, taču Dievs acīmredzot nav apmierināts ar cilvēces rezultātu un ir piešķīris pasaulei papildlaiku. Mēs vakarā guļamies un no rīta ceļamies, mēs dodamies uz darbu vai skolu, poliklīniku vai uz veikalu, bet laiks jau ir iztecējis… Lielais Tiesnesis vēl tikai vilcina fināla svilpi vai, kā saka Pāvils, pēdējo bazūni. Tā var atskanēt jebkurā brīdī. Un svarīgākais tad būs tas, kur es esmu, kur es tajā brīdī atrodos.
Pilnībā ar sprediķi variet iepazīties www.svetdienasrits.lv - šeit.



* * *


ESIET KRISTUS  ATRASTIE !



Arhibīskaps Jānis Vanags raksta :
"Kristus mīļotie, Ziemsvētku vakarā piepildās Adventa gaidas – priecājies, priecājies, draudze! Debesis ir lāsojušas no augšienes. Kungs Jēzus ir piedzimis. Lai prieks ienāk katrā mājā un līksmība katrā sirdī! Kristus, Glābējs ir klāt!

Bet kādēļ tad notiek, ka ziemsvētki daudzus dara skumjus? Tādēļ, ka viņiem nav tā, ar ko priecājas citi. Nav dāvanu, nav cienasta, nav ģimenes un draugu. Svētkos, kad visi apkārt priecājas, viņu dzīve kļūst vēl tumšāka. Taču enģeļi vēstīja prieku visiem cilvēkiem. Kas ir prieks, kas nāk pie visiem cilvēkiem, pat pie tādiem, kas ir kā aprakti zem dzīves drupām? Prieks par Glābēju. Zem drupām nevienu negaida karstāk un ne par ko nepriecājas vairāk kā par Glābēju. Kaut viņš nāktu drīz! Kaut mani viņš atrastu pirmo! Vai tu zini, pēc kā ilgojies, no kā lai Kristus tevi izglābj? Ja zini, tad tev būs ziemsvētku prieks, jo Kristus ir dzimis. Glābējs ir klāt. Sauc viņu un viņš tevi atradīs! To darīt viņam ir prieks!"

Pilnībā ar rakstu variet iepazīties www.svetdienasrits.lv

 


* * *


PĀRDOMĀM  ZIEMASSVĒTKU  LAIKĀ



Pārdomām Ziemassvētku laikā piedavājam jums iepazīties ar Rīgas Lutera draudzes mācītāja Kaspara Simanoviča sprediķi, teiktu 2013.g. 8. decembrī.

Svērunas ievadā mācītājs saka : "Uz jautājumu, kas ir mūsu vislielākā problēma, sludinātājs Billijs Grēms tēlaini ir atbildējis, ka tā ir cilvēka sirds, jo tieši sirdī rodas impulsi, kas pēcāk pārveidojas vārdos un darbos. Jēzus sarunā ar Jāni Kristītāju norāda, ka ikvienā sabiedrībā nepieciešama saprāta balss (pravietis). Ja agrāk pārmaiņas spēja radīt vai iedvesmot atsevišķi izcili indivīdi, tad globalizācijas laikmetā tās galvenokārt ir organizācijas – līdzīgi domājošu cilvēku kopums. Taču – kā iespējams konstatēt, ka notiekošais nav pārpratums, bet gan sākums Dieva iedvesmotai nākotnei?"

Pilnībā ar svētrunu variet iepazīties audioierakstā Rīgas Lutera draudzes mājaslapā www.rigasluteradraudze.lv, sadaļā "Sprediķi" -  šeit.




* * *


ARHIBĪSKAPS JĀNIS VANAGS 18. NOVEMBRĪ AICINA NOSAUKT VĀRDĀ LATVIJAS VĒRTĪBAS UN SASKAŅĀ AR TĀM DZĪVOT

Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. Viņš bija iesākumā pie Dieva. Viss ir radies caur viņu, un nekas, kas ir radies, nav radīts bez viņa. Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma. (Jņ. 1:1-4)

LELB arhibīskaps Jānis Vanags 18. novembrī, Latvijas Republikas proklamēšanas 95. gadadienai veltītajā ekumeniskajā dievkalpojumā Rīgas Domā aicināja nosaukt vārdā Latvijas valsts un nācijas vērtības, kā būtiskākās uzsverot Latvijas Valsts un nācijas pamatos ir likto latvisko dzīves ziņu un kristīgās ticības vērtības, faktu, ka par Latvijas valsti daudzi atdeva dzīvības, un apzināšanos, ka latvieši neesam Latvijā vieni. Savukārt Kristus nākšana, Vārdam topot par miesu un mājojot starp mums, Latvijai ir ne mazāk svarīga par atmodu vai brīvības cīņām, dievkalpojumā sacīja arhibīskaps.

Pilnībā sprediķi variet izlasīt www.svetdienasrits.lv




Foto: Aija Melbārde 


***


PIEDOŠANA

"Bet kāds no farizejiem Viņu lūdza, lai Viņš pie tā ēstu, un Viņš, iegājis farizeja namā, apsēdās. Un redzi, tanī pilsētā kāda sieva, kas bija grēciniece, dzirdējusi, ka Viņš sēžot farizeja namā pie galda, atnesa alabastra trauciņu ar svaidāmo eļļu un stāvēja aiz Viņa pie Viņa kājām, raudāja un iesāka slacināt Viņa kājas ar savām asarām un nožāvēja ar saviem matiem, un skūpstīja Viņa kājas un tās svaidīja ar eļļu. Bet farizejs, kas Viņu bija aicinājis, to redzēdams, runāja pats pie sevis: "Ja šis būtu pravietis, tad Viņš zinātu, kas šī sieva tāda ir, kas Viņu aizskar; jo tā ir grēciniece." Un Jēzus, to uzrunādams, sacīja: "Sīmani, Man tev kas jāsaka." Viņš atbildēja: "Mācītāj, saki." Jēzus sacīja: "Kādam naudas aizdevējam bija divi parādnieki, viens tam bija parādā pieci simti denāriju un otrs piecdesmit. Kad nu tie nespēja atdot, viņš abiem atlaida parādu. Kurš no abiem to vairāk mīlēs?" Bet Sīmanis atbildēdams sacīja: "Man šķiet, tas, kam viņš vairāk atlaidis." Bet Viņš tam sacīja: "Tu pareizi esi spriedis." Un, pagriezies pie sievas, Viņš sacīja Sīmanim: "Vai tu redzi šo sievu? Es nācu tavā namā, tu Man ūdeni neesi devis Manām kājām, bet šī savām asarām Manas kājas slacījusi un ar saviem matiem nožāvējusi. Tu Mani neesi skūpstījis, bet šī, kamēr Es še esmu, nav mitējusies skūpstīt Manas kājas. Ar eļļu tu neesi svaidījis manu galvu, bet šī ar svaidāmo eļļu ir svaidījusi Manas kājas. Tādēļ Es tev saku: viņas grēki, kuru bija daudz, ir piedoti, jo tā daudz mīlējusi; bet, kam maz piedod, tas mīl maz." Un Viņš tai sacīja: "Tev tavi grēki piedoti. Un tie, kas līdz pie galda sēdēja, sāka pie sevis runāt: "Kas Tas tāds, kas pat grēkus piedod?” Bet Viņš sacīja uz sievu: "Tava ticība tev palīdzējusi, ej ar mieru."" (Lk7:36-50)


Viena no daudzajām reizēm Evaņģēlijos, kur Kristus runā par piedošanu...  Tēma, kas mums visiem ir tik ļoti aktuāla. Visiem cilvēkiem, visos laikos šajā pasaulē... Tā parāda Dieva stāvokli iepretī mums, kas taču visi bez izņēmuma esam grēcinieki...

Mēs lasījām, kāds no farizejiem aicina Jēzu pie sava galda, savā namā...  

Pie šiem vārdiem ir vērts apstāties un pārdomāt, ko tad tas īsti tā laika izpratnē nozīmēja- aicināt kādu pie sava galda?  Aicināt kādu pie sava galda, nozīmēja parādīt šim cilvēkam vislielāko cieņu, tuvību, apliecināt, ka aicinātājs ar aicināto ir uz viena līmeņa.

Šis notikums ir attēlots visos 4 evaņģēlijos. No citiem evaņģēlijiem var noprast, ka tas ir Betānijā, kur dzīvoja Marta, Marija un Lācars. Un ka tas notiek Spitālīgā Sīmaņa namā. Tiek uzskatīts, ka Jēzus šo farizeju, Sīmani ir dziedinājis no spitālības...

Un iedomāsimies situāciju - šis farizejs pateicībā ieaicina Jēzu pie sevis uz smalkām pusdienām un tās pēkšņi pārtrauc kāda sieviete, kas, šķiet galīgi neiederas šajā sabiedrībā, jo ir visiem pazīstama kā liela grēciniece... No citiem evaņģēlijiem var saprast arī to, ka šī sieviete ir Martas māsa Marija...  Viņa nāk pie Jēzus, slaka ar savām asarām Jēzus kājas, žāvē tās ar saviem matiem, skūpsta tās un svaida ar dārgu svaidāmo eļļu...

Droši vien, pēc tā laika „smalko aprindu” kārtības, Jēzum būtu riebumā jānovēršas. Jo viņa taču ir grēciniece. Ko viņa atļaujas...  Visi, kas sēž ar Jēzu pie galda, to droši vien no Viņa sagaida...  Taču tā vietā, Jēzus viņai saka: „Tavi grēki tev piedoti. Tava ticība Tev palīdzējusi, ej ar mieru”.

Ar to Kristus skaidri parāda, cik gan svarīga viņam ir katra grēcinieka atgriešanās...  Ar to Viņš uzsver, ka nav nepiedodama grēka, ja tikai grēcinieks to no sirds nožēlo. 

Nama saimnieks, Sīmanis, pa šo laiku jau ir paspējis Jēzu nosodīt- viņš pie sevis runā: „Ja šis būtu pravietis, tad Viņš zinātu, kas šī sieva tāda ir, kas Viņu aizskar; jo tā ir grēciniece."

Un tad Kristus klātesošajiem stāsta šo līdzību, par to, ka kāds naudas aizdevējs diviem cilvēkiem aizdod naudu- vienam lielu naudas summu, taču otram pavisam nedaudz. Un kad viņi nespēj parādu atdot, viņš abiem šo parādu atlaiž.  Un Viņš vaicā Sīmanim - kā tu domā, kurš no šiem parādniekiem vairāk mīlēs aizdevēju? Un Sīmanis atbild- tas, kam viņš vairāk atlaidis...  Un Kristus saka: Viņas grēki tai piedoti, jo tā daudz mīlējusi, bet kam maz piedod, tas mīl maz...  Ar to uzsvērdams, ka  lielākie grēcinieki, kas ir bijuši pazuduši, bet tagad savus grēkus ir no sirds nožēlojuši, ir uzticamākie Viņa sekotāji. Jo viņi tā pa īstam spēj novērtēt Dieva žēlastību...  Un par šiem cilvēkiem Dievam ir vislielākais prieks.     Kā līdzībās par pazudušo avi.   Jeb grasi, kura dēļ sieva izmēž un pārmeklē visu māju, un ir tik bezgala laimīga, kad to atrod...   Tas parāda to, ka Dievs grib izglābt katru cilvēku un cik gan svarīgs Dievam ir katrs cilvēks- pat vislielākais grēcinieks...

Bet Dievs vēl ko vairāk vēlas mums pateikt ar šiem vārdiem. Viņš vēlas pateikt, ka arī mums ir jāpiedod. Ka nevar būt Viņa piedošanas, ja mēs paši nemācāmies piedot. Kristus mūs ir mācījis lūgt: „Piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem...”  atcerēsimies, kā Pēteris vaicā Kristum- cikkārt man būs piedot savam brālim, vai pietiks ar septiņām reizēm. Un Kristus atbild- septiņdesmit reiz septiņas reizes. Un saka līdzību par par parādnieku, kam aizdevējs atlaida milzu parādu, bet kas pats nebija gatavs piedot savam brālim un atlaist sīkumus...

Un tā ir mūsu svētdzīves grūtākā puse. Mēs varam izsūdzēt Dievam savus grēkus, tos patiesi no sirds nožēlot...    Bet tik grūti mums ir, kad nākas pašiem piedot... Tik bieži mēs ar to netiekam galā... Varbūt mēs cenšamies, bet tomēr tik bieži man  ir nācies saskarties ar gadījumiem, kad cilvēki saka- es esmu šim cilvēkam visu piedevis, man nav nekas pret viņu, bet man ar šo cilvēku nekad vairs nebūs nekas kopīgs. Es esmu viņu izsvītrojis no savas dzīves...   Un šeit ir tomēr nopietni jājautā- vai tas, ko mēs šādos gadījumos saucam par piedošanu, patiešām arī ir piedošana...?    Vai arī Dievs, kuram lūdzam: „Piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem”,  piedevis saka- Es esmu šim cilvēkam piedevis, bet man ar viņu nekad vairs nebūs nekas kopējs...?

Nē, Dievs mīl visus cilvēkus un arī no mums sagaida to pašu. Viņš nešķiro nevienu.

Dieva jautājums visiem mums ir- kā jūs uzlūkojat savu tuvāko?   Un Lūkas  Evaņģēlijā, līdzībā par žēlsirdīgo samarieti Kristus mums skaidri pasaka- kas tad ir mūsu tuvākie- tie nav tikai mūsu tuvinieki vai draugi, bet par tuvāko Viņš nosauc ikvienu cilvēku, kuru Dievs sūta mūsu dzīves ceļā...” 

Ir kāds sens ebreju stāsts, kur vecs rabīns jautā saviem mācekļiem, pēc kā var noteikt, kad beidzas nakts un sākas diena.  Un mācekļu atbildes ir tik dažādas. Cits vaicā- vai tas ir tad, kad tālumā redzot dzīvnieku, ir iespējams atšķirt, vai tas ir suns, vai aita?   Nē, atbild rabīns.  Cits māceklis vaicā- vai tas ir tad, paskatoties uz koku tālumā, var atšķirt, vai tas ir vīģes, jeb olīvkoks?  Nē, atbild sirmais rabīns.   Bet kad tad, mācekļi vaicā...? 

Tas ir tad, kad uzlūkojot  jebkuru otru cilvēku jūs saprotat, ka tas ir jūsu brālis vai māsa. Ja jūs to nespējat, tad joprojām ir tumsa un nakts. Un diena vēl nav sākusies... 

Jā, ieraudzīt otrā cilvēkā brāli vai māsu- neatkarīgi no tā, vai šis cilvēks ir ticīgs vai nē, neatkarīgi no tā, vai šis cilvēks mums ir patīkams, vai nē- tas ir tas, ko no mums sagaida Dievs. Dievs vēlas, lai ieraugām Kristu visos cilvēkos, ko Viņš sūta mūsu dzīves ceļā. Lai ieraugām, ka Viņš mīl visus. Ja to nespējam, tad esam vēl naktī un diena pie mums nav sākusies...  

Bet kā spēt piedot, īpaši, kad skaidri zinām, ka taisnība ir mūsu pusē...?  Kā spēt mīlēt, ja pretī saņemam nevis mīlestību, bet naidu?  Tas šķiet neiespējami. Īpaši, ja domājam racionālās kategorijās...  Jā kā to spēt?

Atbilde ir tikai viena... tikai viena...  Tā ir...  ...lūkojoties uz Kristu. Nav citu iespēju, kā meklēt vienatni, savu tuksnesi, apklust un ļaut norimt visām neskaitāmajām domām, kas nemitīgi riņķo mūsos. Un tad, klusumā lūkoties uz Kristu...  ...uz Viņa brūcēm...  ...Viņa rokās, Viņa kājās, Viņa sānā...

Nekas, nekas no tā, ko Dievs dara šajā pasaulē nav darīts racionālu apsvērumu dēļ.  Nekas šajā pasaulē mums netiek no Dieva dots tāpēc, ka tas mums pienāktos un mēs to būtu pelnījuši. Viss, pilnīgi viss mums mūsu dzīvē tiek no Dieva dots tikai un vienīgi Viņa mīlestības un žēlastības dēļ... Nekad par zemu nenovērtēsim to. Un meklēsim pāri visām lietām Viņa tuvumu. Tikai tas mūs var patiesi dziedināt. Dziedināt, lai nakts mūsos būtu pagājusi un diena sākusies. Āmen.


Atis Freipičs

Foto: Aija Melbārde


***


"ES ESMU DZĪVĪBAS MAIZE..."




„Bet Viņš sacīja tam: Kāds cilvēks taisīja lielu mielastu un bija ielūdzis daudz viesu. Un viņš sūtīja savu kalpu ap mielasta stundu, lai sacītu lūgtajiem viesiem: Nāciet, jo tas ir sataisīts. Bet tie visi pēc kārtas sāka aizbildināties. Pirmais viņam sacīja: Es esmu tīrumu pircis un man jāiet to apskatīt. Lūdzu aizbildini mani. Otrs sacīja: Es esmu piecus jūgus vēršu pircis un eju tos aplūkut. Lūdzu aizbildini mani. Trešais sacīja: es sievu esmu apņēmis, tāpēc nevaru noiet. Kalps pārnācis to atsacīja savam kungam. Tad nama tēvs tapa dusmīgs un pavēlēja  kalpam: Izej steigšus uz uz pilsētas ielām un gatvēm un ved šurp nabagus, aklus, kropļus un tizlus. Un kalps sacīja: Kungs, ir darīts, kā tu pavēlēji, bet vēl ir telpas. Tad kungs sacīja kalpam: Ej uz lielceļiem un sētmalēm un spied visus nākt iekšā, lai mans nams būtu pilns. Jo es jums saku, neviens no lūgtajiem viesiem nebaudīs manu mielastu”  (Lk.14:16-24).

Manuprāt, šī ir Jēzus līdzība, kas tik tiešā veidā runā par katru no mums. ...es esmu tīrumu pircis, es esmu piecus jūgus vēršus pircis, es esmu jaunu sievu ņēmis...   Tik pazīstami vārdi, vai ne...?  Protams varbūt ne tik burtiski- varbūt ne tīrumi, varbūt ne vērši, varbūt ne jauna sieva- tā visa vietā var būt tik daudz kas cits...

Varbūt kāds no jums teiks, ka man nav taisnība, ka uz viņu nu  gan šie Kristus vārdi   neattiecas...  Var jau būt...  Bet vismaz, ja man šajā brīdī būtu  jārunā par sevi, tad, ja godīgi, tad nevaru likt roku uz sirds un sacīt, ka uz mani tas neattiektos...  Manuprāt tik tieši, tik reāli, tik dzīvi un pazīstami  šie Kristus vārdi ir visos laikos, arī šodien. Un priekš katra no mums.

Es domāju, šī līdzība mums visiem ir ļoti svarīga. Tā mums visiem atgādina lietas, pa ko mums katram ik dienas ir ļoti svarīgi domāt. Tā runā par mūsu attiecībām, mūsu katra personīgām attiecībām ar Dievu. Man liekas, ka nav iespējams vēl labāk, vēl tiešāk un precīzāk attēlot mūsu situāciju, mūsu tik biežo stāvokli iepretīm Dievam, iepretī Dieva rīkotajam mielastam. Šī Rakstu Vieta runā par mūsu ticību, atgādina mums par mūsu ticību. Tā vaicā mums, kādu vietu mūsu dzīvē ieņem mūsu ticība uz Dievu. Un tā runā, uzdod jautājumu par to, kādu vietu mūsu dzīvē ieņem viss tas, kas nāk no pasaules.

Kas tad ir mūsu Kunga mielasts? Es domāju, ka lielais Dieva mielasts būs tur mūžībā, ja savu dzīvi nodzīvosim tā, ka varēsim tur ieiet. Bet šeit šajā dzīvē, es domāju, mēs to varam attiecināt uz savām personīgajām attiecībām ar Dievu...  Arī, un tam es domāju nedrīkst pievērst par maz uzmanības, mēs šo Kunga mielastu šeit, zemes dzīvē varam vistiešākajā veidā attiecināt uz dievkalpojumu. Dievkalpojums ir tā vieta, kur mēs varam piedalīties Kunga mielastā. Kur mēs ejam nevis paši ko dot Dievam, bet gan no Viņa saņemt.... Dievs, Kristus šajā mielastā atdod Pats Sevi Savā Svētajā Vārdā un pats galvenais Euharistijā- Savas Svētās Miesas un Asins Sakramentā. Vai var būt lielāks mielasts par to...? Jā, vai to tā īsti līdz galam apzināmies un novērtējam? To, cik patiesībā lielas lietas notiek dievkalpojumā. Vai nav tā, ka pie tā visa esam pārāk pieraduši? Vai saprotam to, ka Kungs, šeit pie altāra mūs aicina kādā neiedomājami lielā mielastā...? Bieži mēs šo mielastu saprotam kā kaut ko pašu par sevi saprotamu, bet vai piedomājam, kas konsekrācijas brīdī notiek šeit uz altāra... Ka šeit nav nekāds piemiņas mielasts, bet maize un vīns pilnīgi reāli pārvēršās  dzīvā Kristus miesā un asinīs...?   Vai piedomājam, cik gan svēta vieta ir altāra galds, kur notiek šis Dievišķais brīnums...?   Kādās  lielās draudzēs man ir gadījies redzēt, ka daudzi draudzes locekļi Euharistijas, jeb Svētā Vakarēdiena daļu bieži mēdz uztvert kā starpbrīdi dievkalpojumā. Kad gaidot rindā uz sakramenta saņemšanu, var satikt paziņas, draugus un izrunāties par veselību, par to, kā bērniem iet pa skolu, ko gatavosim šodien pusdienās....    ...laikā, kad tur pie altāra tiek dalīta īstā, vienīgā īstā maize, pats Kristus...

Vai mēs ienākam dievnamā ar milzīgu pietāti un godbijību kā sakrālā celtnē, nevis kā kultūras namā vai kādā citā sabiedriskā ēkā...? Tās ir lietas, par ko ir svarīgi vienmēr piedomāt. Tās ir lietas, kurās mums visiem ir ļoti, ļoti jāaug...

Mēs šodien, kad esam raduši, tā moderni  domāt, bieži sludinām, ka mums pietiek ar kādām mājas grupām, ka dievkalpojums ir otršķirīgs un bez tā patiesībā var iztikt... Patiesībā tā ir tikai tāda aizbildināšanās... Jā, ir ļoti labi un svarīgi, ja mēs nākam kopā sadraudzībā, ja mūsu ticība ir dzīva, tad tā tam vienkārši ir jābūt. Bet ir kādas lietas, kam ir jābūt mūsu ticības dzīves pamatā.

Jāņa evaņģēlija 6.nodaļā mēs lasām Kristus vārdus: „ES ESMU dzīvības maize. Jūsu tēvi ir ēduši mannu tuksnesī, bet ir nomiruši. Maize, kas no debesīm nāk, ir tāda, ka tas, kas no viņas ēd, nemirst. Es esmu dzīvā maize, kas nākusi no debesīm. Kas ēdīs no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi. Un maize, ko Es došu, ir Mana miesa, kas dota par pasaules dzīvību." Tad jūdi savā starpā sāka strīdēties, sacīdami: "Kā Viņš mums var dot ēst Savu miesu?" Bet Jēzus tiem sacīja: "Patiesi, patiesi Es jums saku: ja jūs neēdat Cilvēka Dēla miesu un nedzerat Viņa asinis, jums dzīvības nav sevī. Kas bauda Manu miesu un dzer Manas asinis, tam ir mūžīgā dzīvība, un Es to uzcelšu pastarā dienā. Jo Mana miesa ir patiess ēdiens un Manas asinis ir patiess dzēriens. Kas Manu miesu bauda un Manas asinis dzer, paliek Manī, un Es viņā. Itin kā Mani sūtījis dzīvais Tēvs, un Es esmu dzīvs Tēvā, tāpat arī tas, kas Mani bauda, būs dzīvs Manī. Tāda ir tā maize, kas nākusi no debesīm, ne tāda, kādu ēduši mūsu tēvi, jo tie ir miruši. Kas šo maizi bauda, tas dzīvos mūžīgi."  Nekad, nekad nenovērtēsim par zemu tās dāvanas, ko varam no Dieva saņemt dievkalpojumā... Vienmēr atcerēsimies, ka ne jau mēs dievkalpojumā kalpojam Dievam, bet gan Dievs pats tur noliecas pie mums un kalpo mums...

Kristus šeit runā par lietām, kam jābūt mūsu ticības dzīves pamatā...  Ja mēs vēlamies saukties par Baznīcu, nevis tikai kādu kristīgu grupu, kopu, vai pat sektu, tad ir kādas patlietas, kā mēs praktizējam savu ticības dzīvi...

Bet atgriezīsimies  pie šīsdienas Evaņģēlija, un ne tikai Evaņģēlija, par to runā arī Jesaja 55. Nodaļā un Svētais apustulis Pāvils 1. vēstulē Timotejam- Rakstu vietās, ko tikko klausījāmies- proti, Dievs mums uzdod jautājumu- kas tad jums jūsu dzīvē ir tas svarīgākais....

Draudzēs, kurās man ir nācies kalpot tik daudzkārt es esmu pieredzējis, kā cilvēki, daudzi šo draudžu locekļi aizbildinās, kāpēc viņi svētdienā nav baznīcā. Citiem ir atbraukuši ciemos bērni, citiem pašiem jārīko viesības, citam jāpadara visi mājas darbi...

Atceros, kāda sieviete reiz sacīja: Es strādāju savā darba vietā sešas dienas- no pirmdienas līdz sestdienai. Un svētdiena ir vienīgā diena, kad es varu ko mājās padarīt... Redziet, piemēram, ja es šosvētdien būtu atnākusi uz baznīcu, es nebūtu varējusi nožāvēt gaļu.... Jeb ieskābēt kāpostus, kā reiz sacīja kāda cita sieviete. Ja es būtu nākusi Vasarassvētkos uz baznīcu, es taču nebūtu pabeigusi noravēt savu dārzu...!  Ja mēs šādi sakām, un..... ja sakām, tad droši vien arī tā domājam, tad rodas pilnīgi loģisks jautājums, kam mēs ticam, kas ir mūsu dievs? Jā, kas ir mūsu dievs...?  Vai Tas ir Trīsvienīgais Dievs, kas mūs un visu kas ap mums ir radījis?  Kas mūs caur Savām ciešanām, nāvi un augšāmcelšanos, savā neizmērojamā mīlestībā, ir izrāvis  no mūsu neskaitāmo grēku varas un mūžīgās nāves, ja tikai ticam uz Viņu? Kas mūs ir svētdarījis un joprojām mūs grib vest aizvien tuvāk Dieva gaismai...? Jeb gluži pretēji, mūsu dievs ir mūsu pašreizējā, zemes dzīve, ar visu to, ko tajā piedāvā pasaule...? Jā, kas ir manas dzīves pamats un īstā drošība- Dievs, kas visu šo pasauli, tai skaitā arī mani ir radījis un uztur...   Jeb tas, ka man drošības labad tur, bankas kontā kāds mazumiņš tomēr ir noguldīts- nebaltai dienai...?

Jā varētu domāt, ka tas ir mācītāja pienākums, lasīt morāli par šādām lietām, taču sapratīsim pareizi, nedodot Dievam to laiku un tās prioritātes, kas Viņam pienākas, mēs jau neapdalām Dievu-  mēs pirmām kārtām apzogam paši sevi....!   Un es to te nemoralizēju tikai jums, tas tikpat labi attiecas arī uz mani, uz katru no mums... Tās ir lietas, ko ir tik svarīgi mums katram, dienu no dienas pārdomāt...

Būtībā to, kas ir mūsu Dievs, ir ļoti viegli noteikt, noteikt pēc tā, kas mums mūsu dzīvē ir svarīgākais, kas ir tas, kas visvairāk aizņem mūsu domas, kas aizņem mūsu sirdis. Kas ir tas, kam mēs pakārtojam savu dzīvi...? Mēs varam skaisti runāt par Dievu, par ticību, bet ja to darām tikai tradīcijas dēļ, tad mūsu vārdiem nav seguma,tā ir tukša skaņa, tad tā ir un paliek tikai tradīcija, kam nav dziļākas saknes...

No otras puses- tāpat mēs varam skaisti runāt par to, ka mums ir izveidojušās brīnišķīgas attiecības ar Dievu piedaloties kādos kristīgos saietos-  sadraudzībās, slavēšanās,  bet ja mūsu ticības dzīvē primārais un pats svarīgākais nebūs dievkalpojums, ar tām dāvanām, ko tur saņemam, tad kaut ko ļoti būtisku mēs neesam sapratuši....

Apustuļu darbu grāmatas 2 nodaļā  mēs lasām kādu pantu, kas raksturo pirmdraudzi, proti: „Tie pastāvēja apustuļu mācībā un sadraudzībā, maizes laušanā un lūgšanā.”    Ja gribam saņemt pilnību- pastāvēt apustuļu mācībā un Dieva Vārdā,  lūgšanās, sadraudzībā un Kristus Miesas un Asins Sakramentā- tad- pirmām kārtām-  mums ir vajadzīga baznīca, mums ir vajadzīgs dievkalpojums.

...es esmu tīrumu pircis, es esmu piecus jūgus vēršus pircis, es esmu jaunu sievu ņēmis...

... Jā, mūsu Dievs ir tas, kā dēļ mēs esam ar mieru visu pārējo nolikt pie malas... Runājot par ticību Kristus arī tepat, Lūkas evaņģēlijā saka šādus vārdus: „Neviens, kas savu roku liek pie arkla un skatās atpakaļ, neder Dieva valstībai.(Lk9:62).  It kā nežēlīgi vārdi....  Marka evaņģēlijā mēs lasām Jēzus vārdus: „Patiesi Es jums saku, neviena nav,. Kas atstājis namu, vai brāļus vai māsas, vai mātes vai bērnus vai tīrumus Manis un evaņģēlija dēļ, kas nedabūtu simtkārtīgi jau šinī laikā namus un brāļus un māsas un mātes un bērnus un tīrumus, kaut arī ar vajāšanām, un nākošā laikā mūžīgu dzīvi”(Mk10:29-30). Un šie vārdi, lai arī tie mums liek visu atstāt, ir fantastiski apsolījuma vārdi.  Tie skaidri mums pasaka, ja mēs savā dzīvē Dievu liksim pirmajā vietā, svarīgāku par mūsu mantu, stāvokli sabiedrībā, svarīgāku par mūsu tuviniekiem, jā arī vīriem, sievām, bērniem, tad mēs pilnīgi noteikti piedzīvosim, ka jau šajā dzīvē visu it kā upurēto daudzkārtīgi saņemsim atpakaļ... Atceros, kad es pats, kad vēl nebiju tā īsti atgriezies pie Dieva, lasot šīs rindas biju sašutis un neizpratnē- kā viens nepazīstams, neredzams Dievs man var kļūt svarīgāks par maniem vistuvākajiem cilvēkiem? Kā es varu Dievu mīlēt vairāk par visu citu... Man tā šķita kā vislielākā netaisnība. Tomēr Dievs mani ar Savu Svēto Garu vadīja līdz tam, ka ar mani tas notika. Ka Dievs kļuva par absolūtu prioritāti manā dzīvē. Un tikai tad, pēc tam es sapratu, ka savus mīļākos cilvēkus neesmu vis zaudējis, bet tā pa īstam ieguvis. Tikai tad mūsu attiecības varēja veidoties tā, ka tās sāka iegūt citu vērtību, citu dziļumu.... Jo pie tām klāt bija Dievs...

Un tā tas ir ar visām lietām pasaulē. Ko man līdz mana manta, ja es nepazīstu Dievu? Vai es par to varu nopirkt kaut vienu stundu, ko pielikt klāt savai dzīvei? Vai es to varēšu paņemt līdzi, tad, kad mana šīs zemes dzīve izbeigsies?  Va neslīdzināmi bagātāki par mani nav tie, līdzībā minētie ļaudis, kas ir nabagi, kas ir akli, tizli un kropli, bet patiesībā bezgala bagāti, veseli un redzīgi, jo ir iegājuši Kunga mielastā...?  Ko man palīdz mana gudrība, mana veselība, ja tā mani ne soli neved pretī Dievam. Vai es škietami vesels un bagāts ar visu to, īstenībā neesmu pavisam nabags un kropls, jo neesmu sapratis to, kā dēļ Dievs mani ir šajā pasaulē ievedis?   Taču caur Dieva klātbūtni mūsu dzīvē visas lietas iegūst jaunu vērtību un svētību.

Jā Kristus caur šo rakstu vietu jautā, jautā ne tikai cilvēkiem toreiz, pirms divtūkstoš gadiem, bet visas pasaules cilvēkiem visos laikos, arī visiem mums šodien.   Viņš jautā, ko Es jums nozīmēju, cik svarīgs Es jums esmu? Vai arī jūs esiet starp tiem, racionāli domājošajiem, steidzīgajiem ļautiņiem, kam ir laika visam kam citam, tikai ne Man?   Viņš vaicā, vai mēs saprotam, cik svarīgi ir mums savas dzīves labāko laiku veltīt Tam, kam patiesībā pieder viss pasaules laiks, Tam no Kura žēlastības mēs Katru mirkli savā dzīvē saņemam...? Kristus saka, jūs ejat pazušanā, ja jūsu ticības dzīve paliek tikai pie tradīcijas un nav gatava iet tālāk. Ja jūs sakāt- šodien vēl nē, šodien man vēl nav laika, varbūt rīt...  Bet rītdiena kādu dienu var nepienākt, nama kungs pēkšņi var nākt kā zaglis naktī. Un tad var sanākt tā, ka Kungs saka- ejiet nost no manis, es jūs nepazīstu...

Jā, šie ir eksistenciāli svarīgi jautājumi. Un tie attiecas uz visiem cilvēkiem, gan ticīgiem, gan arī neticīgiem.  Jo arī ticīgam, Dieva atgrieztam cilvēkam ir nemitīgi jādomā par savu ticības dzīvi. Jo ir tik daudz spēku, kas mūs grb ieraut atpakaļ pasaulē....

Jā, visu to pildīt liekas tik grūti. Atdot savu laiku, kura mums tik ļoti trūkst, Dievam. Atdot labāko, kas mums ir Dievam... Bet.... neskatoties uz visām pretrunām, ir tik svarīgi uzticēties Dievam. Katrs, kas to kaut reizi savā dzīvē būs darījis, zinās, cik Dievs ir uzticams.. Viņš gaida, kad nāksim pie Viņa. Vienalga kādi esam, šajā dzīvē, - bagāti, vai nabagi, slimi vai veseli. Ikvienu Viņš gaida, jo vēlas apskaut un turēt ar Savām mīļajām rokām. Un tad reiz ņemt pie rokas un ievest īstajā bagātībā- Mielastā, kurā līksmība nekad nebeigsies. Lai Tas kungs mūs stiprina ar Savu Garu, ka pie šīs vienīgās īstās gudrības turamies visas sava mūža dienas! Āmen. 

Atis Freipičs
Foto: Laima Zitmane


* * *


REDZI, CILVĒKS !

LELB arhibīskapa Jāņa Vanaga sprediķis Rīgas Domā 2013. gada Lieldienās:

Cilvēki Bībelē mēdz meklēt padomu. Svētajos Rakstos mēs lūkojamies pēc kādas labas pamācības dzīvei. Varbūt paradoksāli, ka viens no labākajiem padomiem Bībelē nāk no gluži negaidītas puses – no Poncija Pilāta. Viņš norāda uz Jēzu un saka: „Redzi, cilvēks!“ Nezinu, vai viņš pats to tā bija domājis, taču viņa padoms ir šāds: „Lūk cilvēks! Skaties uz Jēzu, un tu redzēsi, kādam jābūt īstam cilvēkam.“

Tiešām, lūkosimies uz augšāmcelto Kristu! Viņā var redzēt daudz no mūsu pašu dzīves, jo Dievs piedzima pasaulē tieši ar tādu nolūku – lai dzīvotu tāpat kā mēs. Taču Kristus personā mēs varam redzēt dzīves pilnību. Cilvēka dzīvi paša Dieva izpildījumā. Jēzus dzīve nebija atvaļinājums dienvidu kūrortā. Dievs izvēlējās pasaulē dzīvot īstu, izaicinājumiem un pārbaudījumiem pilnu dzīvi. Viņu apmeloja, nodeva, sagūstīja, mocīja un sita krustā. Viņš mira agonijā un pat kapā nebija atdusas – viņš nokāpa ellē un skatīja pekles šausmas. Raugoties uz Jēzu, mēs viņa mūžā varam ieraudzīt daudz ko no savējā. Pat ja mums nav gluži jānokāpj ellē, taču reizēm varbūt jūtamies tieši tā.

Pilnībā sprediķi variet izlasīt www.svetdienasrits.lv


* * *


TUKSNESĪ 

"Un Gars Viņu tūdaļ aizveda tuksnesī. Un Viņš bija tuksnesī četrdesmit dienas, un sātans Viņu kārdināja, un Viņš bija pie zvēriem, un eņģeļi Viņam kalpoja. Pēc tam kad Jānis bija nodots, Jēzus nāca uz Galileju un sludināja Dieva evaņģēliju, sacīdams: "Laiks ir piepildīts, un Dieva valstība ir tuvu atnākusi! Atgriezieties no grēkiem un ticiet uz evaņģēliju."  Mk. 1:12-15

Šajā Rakstu vietā, kā mēs lasījām, Gars Jēzu aizved uz tuksnesi. Un ir vērts mums pārdomāt, kāpēc tas tā notiek... Ja palasīsim šo, 1.nodaļu dažus pantus iepriekš, tad redzēsim, ka tikko Jēzus ir ticis Jāņa kristīts Jordānā. Kristīts ne jau tādēļ, ka viņam būtu bijusi nepieciešamība pēc šīs kristības, ne jau tādēļ, ka Viņam būtu grēki, arī Svētais Gars jau ir ar Jēzu, tas nepārtraukti ir Viņam klātesošs, Gars kā balodis uz Kristu nolaižas tikai tādēļ, ka Tēvs caur šo simbolu mums rāda, ka Kristus ir pilns ar Svēto Garu. Jēzus kristība notiek tamdēļ, ka Jēzus noliecas, solidarizējas ar visiem tiem, kam patiešām ir vajadzīga šī grēku piedošana, ar tiem, pie kā viņš ir sūtīts -ar visiem cilvēkiem... Atskan Tēva balss no debesīm,ka Jēzus ir Viņa mīļais Dēls, uz ko Viņam labs prāts.  Tēvs fantastiskā veidā demonstrē to, kā Viņš svaida savu Dēlu uzdevumam, kas Tam stāv priekšā. Varētu domāt, ka nu ir laiks Jēzum doties Viņa kalpošanā. Taču tas tomēr vēl uzreiz nenotiek- mēs redzam, ka te pa vidu, starp Jēzus kristību un kalpošanas uzsākšanu ir vēl kāds ļoti svarīgs notikums- tas ir Jēzus 40 dienu gavēnis tuksnesī un tam sekojošā sātana kārdināšana...

Marka evaņģēlijā šīs Jēzus 40 dienas tuksnesī tiek aprakstītas ļoti skopi, lakoniski. Lūka un Matejs par to raksta daudz plašāk. Pēc viņu rakstītā mēs redzam, ka Jēzus 40 dienas gavē. Gavē un tad tiek no sātana kārdināts. Un pieminot šo vārdu „kārdināšana”, es domāju ir vērts pie tā apstāties un pārdomāt, ko tas īsti nozīmē.

Pirmajā brīdī šķiet, ka vārds „kārdināšana” ir ar tādu kā negatīvu nozīmi. Taču tā gluži nav –tulkojumā no grieķu valodas tam ir divējāda nozīme- to var tulkot arī kā ”pārbaudījums”. Un tad šis vārds iegūst pavisam citu, daudz pozitīvāku jēgu un nozīmi. Un ja tā padomājam, vai tad nav tā, ka katrs kārdinājums īstenībā ir sava veida pārbaudījums? Pārbaudījums, ar kura palīdzību Dievs redz, cik esam gatavi Viņa Valstībai, cik esam gatavi kādai konkrētai lietai, darbam, vai kalpošanai, ko Viņš vēlētos mums uzticēt... Pārbaudījums, ar kura palīdzību mēs varam ielūkoties paši savā iekšienē...      Jēzus šos pārbaudījumus iztur... Taču pie mums katrs pārbaudījums var beigties divējādi- vai nu to izturam, vai nē. Un to rezultāts mums ļoti labi parāda, cik esam nobrieduši, cik esam spējīgi saņemt spēku no augšienes. Cik esam pieauguši savā ticībā un paļāvībā uz Dievu. Tie tik labi parāda kas ir stiprāks mūsos- Kristus pārvērstais, jaunais cilvēks, jeb mūsu vecā, miesīgā vai pasaulīgā daba...

Kā jau iepriekš runājām par kārdinājumiem, mēs gandrīz vienmēr tos uztveram kā kaut ko negatīvu, taču šādi uz tiem palūkojoties mēs varam saprast, ka tie īstenībā ir kas ļoti pozitīvs, jo bieži palīdz mums kliedēt ilūzijas, ka esam tādi labi un svēti, un ka mums nekas pie sevis nav jādara, ka esam gatavi Debesu Valstībai. Katrs pārbaudījums, un tas, vai to izturam vai nē, ir kā tāds sava veida signāls vai indikators, kas parāda, kur mēs patiesībā stāvam, kas parāda, kāds ceļš tālāk ejams. Ja tikai šo signālu ņemam nopietni vērā...

Jēzus pēc  kristībām gatavojas sākt Savu Mesijas darbu pasaulē. Un Gars Viņu ved tuksnesī, lai Viņš tur sastaptos ar to pretspēku, kurš Viņam Viņa kalpošanas laikā ik uz soļa stāvēs pretī pasaulē. Jēzus tiek kārdināts, lai Viņš skaidri redzētu, ar ko būs jārēķinās viņa kalpošanā...

Tālāk lasām, ka Vņš tuksnesī bija pie zvēriem, un eņģeļi Viņam kalpoja. Ko tad tas varētu nozīmēt- būt starp zvēriem un eņģeļiem...?

Kāds no maniem garīgajiem tēviem to komentē šādi:   Viņš saka, ka katru cilvēku viņa dzīvē kārdina 2 lietas- vai nu pieņemt tikai savu miesīgo daļu un dzīvot savai miesai, dzīvot kā dzīvniekam, kā tādam, kas dzīvo pēc zvēru likumiem (un es domāju, mēs katrs zināsim neskaitāmus piemērus šādām dzīvēm, kur cilvēki dzīvo pēc izdzīvošanas likumiem), un otra galējība ir tā, ka cilvēki iedomājas, ka ir sasnieguši tādu garīgu stāvokli, ka viņi ir bezmaz kā eņģeļi, un ka viņiem nav nekā kopēja ar miesu, vai zemes dzīvi... Un tā arī ir ļoti bīstama situācija. Jo nerēķinoties ar savu, mums Dieva doto ķermeni mēs dzīvojam tādā kā iluzorā, nereālā pasaulē un sevi pakļaujam riskam, ka mūsu ķermenis mūs kādreiz smagi iegāzīs...  Tas nozīmē, ka mums ir jāmācās valdīt pār savu ķermeni. Mūsu garam ir jāaug, lai tas spētu valdīt pār miesu. Taču mums nav jādzīvo tā, itkā mums nebūtu miesas. Līdzsvars! Ir tik svarīgi, lai būtu līdzsvars jeb saskaņa starp mūsu ķermeni un garu. Mēs neesam ne dzīvnieki, ne eņģeļi- mēs esam cilvēki! Dievs grib lai mēs dzīvojam šo dzīvi kā cilvēki, nevis kā eņģeļi vai zvēri. Protams, mēs varam būt kā eņģeļi un nest Dieva labo vēsti pasaulē, izplatīt Dieva gaismu un mīlestību pasaulē, taču tas nenozīmē, ka tā dēļ mums būtu jāatsakās no savas miesas.

Vēl kādu lietu simbolizē eņģeļu tēls šajā Rakstu vietā- atcerieties, kad Ādams neiztur kārdinājumu, eņģeļi jeb ķerubi ir tie, kas Dieva uzdevumā ar liesmojošiem zobeniem apsargā Ēdenes dārzu, lai grēkā kritušie tur vairs nevarētu iekļūt.  Taču tagad ir sācies jauns laiks -to ko neiztur Ādams, un ko patiesībā neiztur neviens cilvēks, to Kristus, jeb, kā saka apustulis Pāvils, Otrais Ādams iztur. Un eņģeļi tagad rīkojas gluži pretēji- tie tagad kalpo Kristum, kurš kārdinājumu ir uzvarējis...

Tālāk lasām 15. Pantu. Un tas skan: „Laiks ir piepildīts, un Dieva Valstība ir tuvu atnākusi! Atgriezieties no grēkiem un ticiet uz evaņģēliju!”

Ļoti daudzi teologi pasaulē uzsver, ka šis ir pats svarīgākais teikums visā Jaunajā Derībā. Tas ir kā esence, kurā ir sakoncentrēta visa evaņģēlija būtība. Jēzus saka- laiks ir piepildīts. Un ar to mēs varam saprast, ka tas mērķis, kādēļ laiks vispār šajā pasaulē ir Dieva dots, ka šis mērķis nu- līdz ar Kristus atnākšanu un kalpošanas sākšanu nu ir piepildīts, sasniegts. Dieva Valstība ir tuvu atnākusi- ar to Jēzus skaidri pasaka- tas kas jums kādreiz bija neaizsniedzams, tas, pēc kā miljoniem cilvēku ir ilgojušies gadu tūkstošiem, tas tagad ir pienācis jums pavisam tuvu, jums blakus. Dievs ir noliecies pie jums. Aizsniedzams, sastopams...  Tas, kura dēļ jūs esat radīti un dzīvojat, Tas, kuru satikt un pieņemt savā sirdī ir jūsu dzīves galvenais uzdevums, Tas, līdz kuram jūs savā cilvēciskajā vājumā nespējāt paši izlauzties- Viņš tagad ir Jūsu vidū. Dievs tagad no Savas puses ir izdarījis visu, lai jūs varētu būt ar Viņu.   Un tagad no jums tiek sagaidīts, lai jūs spertu soli viņam pretī. Un Kristus te min 2 lietas, kas no šiem cilvēkiem tiek sagaidītas. Kas tiek sagaidītas arī no mums. Tās ir:  atgriezties no grēkiem un ticēt uz evaņģēliju. 

Kāds teologs ir teicis, ka vārdi „atgriezties no grēkiem” nozīmē vēl ko daudz vairāk kā atgriešanos no grēkiem. Grieķu vārds „metanoia”, nozīmē ne tikai atgriešanos, bet domāšanas maiņu. Jēzus te aicina ne tikai uz atgriešanos no grēkiem, bet vēl daudz tālāk- uz mūsu domāšanas maiņu. Un tas ir ļoti nopietns un grūts process. Šī domāšanas maiņa nenotiek viegli, kādreiz tā prasa daudzus gadus, reizēm pat visu dzīvi... Tomēr bez tās mēs nekad tā īsti nespēsim ticēt uz otro lietu, ko Jēzus no mums prasa. Bez tās mēs nespēsim ticēt uz evaņģēliju...

Jā, Jēzus saka, ka bez šīm 2 lietām mēs varam būt pavisam tuvu Debesu Valstībai, tā mums būs pavisam blakus, tomēr tur iekļūt nevarēsim...

Ko mums domājot par šiem Bībeles pantiem būtu jāmācās saprast?    Es domāju, ka ļoti svarīgi ir saprast, ka kārdinājumus, vai pārbaudījumus, arī reizēm grūtus pārbaudījumus ir svarīgi mācīties uztvert ar pozitīvu nozīmi. Jo tik bieži tie atver mūsu acis un parāda, kur mēs patiesībā stāvam. Un rāda mums ceļa virzienu, kurā jāiet.  Un vēl mums ir ļoti svarīgi saprast, cik gan svarīgi mums ir izmainīt savu domāšanu, lai soli pa solim mūsos, apustuļa Pāvila vārdiem runājot, nomirtu vecais cilvēks un piedzimtu jaunais, tāds, par kuru Kristum reiz nebūtu jāsaka vārdus: „ej projām no Manis, Es tevi nepazīstu!” 

Lai Dievs mums dod gudrību, ka spējam dzīvot, ar Viņa palīdzību mainoties un kļūstot par tādiem, kādus mūs vēlas redzēt Kristus! Āmen.

Atis Freipičs
Foto : Jurģis Klotiņš



***


DROŠĪBA KRISTŪ

 photo m3_zps4f88f1f4.jpg

"Un Viņš iekāpa laivā, un Viņa mācekļi Tam sekoja. Un redzi, liela vētra sacēlās jūrā, tā ka viļņi laivai gāzās pāri, bet Viņš gulēja. Un tie piegāja pie Viņa un modināja Viņu, sacīdami: "Kungs, palīdzi mums, mēs grimstam!" Un Viņš uz tiem saka: "Kam esat tik bailīgi, jūs mazticīgie?" Un Viņš cēlās, apsauca vēju un jūru, un iestājās pilnīgs klusums. Bet cilvēki brīnīdamies sacīja: "Kas Tas tāds, ka vēji un jūra Tam paklausa?" Mt 8:23-27

Šī rakstu vieta no Mateja evaņģēlija 8.nodaļas runā par vairākām arī mūsu visu dzīvē ļoti nozīmīgām tēmām. Par mieru un nemieru, par drošību, paļāvību un arī par šaubām un izmisumu... Un es domāju, ka neatradīsies neviens, kam šīs tēmas būtu svešas. Mēs katrs būsim saskārušies ar šaubām un izmisumu, un es ticu, ka arī piedzīvojuši kaut drusciņu no tā miera, ko mums spēj iedot Dievs. Un, ja būsim šo mieru piedzīvojuši, tad zināsim, kādu tas atnes svētību. Un kārosim pēc tā. Taču realitāte ir tāda, ka mums tik bieži tomēr šī miera pietrūkst... Īpaši šajā laikmetā, kurā valda steiga, stress un nemiers... Kur ņemt mieru, tādu mieru, kādu demonstrē Kristus, kurš, neskatoties uz vētru un milzīgajiem viļņiem, mierīgi guļ? 

Šis gadījums ir aprakstīts visos trīs tā saucamajos sinoptiskajos evaņģēlijos un piemēram Marka evaņģēlijā mēs par šo gadījumu lasām, ka ūdens jau piepilda laivu, taču Jēzus guļ stūres galā uz spilvena... Tad, kad vajadzētu kopā ar mācekļiem darīt visu, lai glābtos- smelt ūdeni, turēt pareizā virzienā laivu, veikt visus iespējamos glābšanās darbus, Viņš mierīgi guļ... Un, kad mācekļi izmisumā Viņu modina- Kungs palīdzi, mēs ejam bojā, Viņš pamodies mierīgi uz tiem saka: „Kāpēc jūs esat tik bailīgi, jūs, mazticīgie?” Jeb Lūkas evaņģēlijā Viņš jautā: „Kur ir jūsu ticība?” Tā skaidri parādīdams, kur ir ir meklējams miers un drošība... Kur ir jūsu ticība...?

Un tas nav teikts tikai dažiem mācekļiem tur, toreiz laivā, Galilejas ezerā. Tas ir teikts visiem mums. Katru reizi, kad mūs, kristiešus, pārņem nedrošība, šaubas un nemiers, Jēzus mums vaicā: „Kur ir jūsu ticība?” 

Apsaukdams vēju un viļņus, Kristus skaidri parāda, ka Viņam pieder visa vara šajā pasaulē... Un mēs to katrs esam neskaitāmas reizes lasījuši un dzirdējuši, un tomēr vienalga tik bieži baiļojamies... Un tik bieži arī mēs saucam uz Dievu- Kungs mēs grimstam! Un ir labi, ja tā tūlīt darām, bet ir tik daudz gadījumu, kad pirms tam izmēģinām visas citas glābšanās iespējas, visas citas iespējamās drošības un tikai tad, kad redzam, ka nekas no tā nelīdz, griežamies pie Dieva ar izmisuma pilnu saucienu- Kungs palīdzi, mēs grimstam...! 

Ir vērts ieskatīties iepriekšējos evaņģēlija pantos tepat Mateja evaņģēlija 8.nodaļā pirms mūsu šīsdienas rakstu vietas. Tur Kristus runā par sekošanu. Kāds no rakstu mācītājiem grib Jēzum sekot un vēl kāds no Viņa mācekļu pulka runā par sekošanu, tikai vispirms Jēzum lūdz: „Kungs, atļauj man pa priekšu noiet un aprakt savu tēvu...” Un te pēkšņi seko Jēzus atbilde: „Nāc Man pakaļ un lai miroņi aprok savus miroņus.” Pirmajā brīdī šī Jēzus atbilde izraisa sašutumu... Vai tad 4.bauslis nemāca godāt tēvu un māti?

Lūkas evaņģēlija 9. nodaļā mēs šo vietu varam atrast vēl izvērstāku, tur vēl kāds pienāk pie Jēzus un saka: „Kungs, es Tev iešu līdzi, bet atļauj man papriekšu atvadīties no tiem, kas ir manā mājā.’’ Atkal šķietami pilnīgi pamatots lūgums. Tomēr Kunga atbilde skan: „Neviens, kas savu roku liek pie arkla un skatās atpakaļ, neder Dieva valstībai.”

Ko tad Kristus grib pateikt ar šīm šķietami nežēlīgajām atbildēm? Ne jau to ka mums, lai sekotu Viņam, būtu jāpagriež mugura saviem tuviniekiem. Nepavisam nē. Viņš ar to rāda, ka līdz ar izlemšanu sekot mums jātop par jauniem radījumiem. Ka mēs tad vairs nedrīkstam stāvēt ar vienu kāju vecajā un ar otru jaunajā dzīvē. Ar šo sekošanu sākas jauna dzīve, kur mūsu dzīves pamats ir Viņš Pats- Kristus. Viņš saka, ka mēs nedrīkstam paturēt savas vecās drošības, tāpat kā citā vietā evaņģēlijā Viņš saka, ka neviens nevar kalpot diviem kungiem- Dievam un mantai, jo agri vai vēlu pie viena viņš paliks un otru atmetīs...

Vecajā Derībā 1.Ķēniņu grāmatā mēs varam lasīt, ka tauta ir nodevusies elkdievībai, un tad pravietis Ēlija tautai uzdod jautājumu: „Cik ilgi jūs klibosit uz abām pusēm? Ja Tas Kungs ir Dievs, tad sekojiet Viņam! Bet, ja Baals ir dievs, tad sekojiet tam!" Bet tauta viņam neatbildēja ne vārda.”

Varbūt tas skan nežēlīgi, bet mīlēt savu veco dzīvi, un ne tikai veco dzīvi un drošības, ko piedāvā pasaule, bet arī mīlēt jebko citu, pat savus vistuvākos cilvēkus, vairāk par Dievu- tā arī ir elkdievība. Tādēļ Kristus mums saka- neviens, kas liek roku pie arkla un skatās atpakaļ, neder Dieva valstībai.

Kristus saka: tikai Manī Jūs varat iegūt patiesu drošību un mieru- viss pārējais ir nedrošs, zūdošs, nepastāvīgs.

Jā, cik stipri mēs spējam paļauties uz Dievu? Cik stipri ticam Viņam? Jēzus tepat Mateja evaņģēlija 17. nodaļā saka: “... Patiesi es jums saku: ja jūsu ticība būs kā sinepju graudiņš un jūs pateiksiet šim kalnam: pārcelies no šejienes uz turieni, tad tas pārcelsies, un nekas nebūs jums neiespējams…”

Vai mūsu ticība ir kā sinepju graudiņš...? Vai mēs spējam tā līdz galam Dievam uzticēties? Iedomāsimies situāciju, ka mēs stāvam bezdibeņa malā, taču tur lejā ir Dievs, Kas mūs ar atplestām rokām gaida, lai mūs satvertu. Vai mēs spēsim spert soli tukšumā, zinot, ka Dievs mūs satvers?

Neuztversim to burtiski, bet ir tik daudz situāciju, kad mums mūsu dzīvē ir par ko svarīgu jāizšķiras- kad ir jāizšķiras par drošībām- kas ir mana patiesā drošība- Dievs vai kaut kas cits... Bieži mēs izšķiramies par vecajām, ierastajām drošībām, kas mūs beigu beigās vienalga pieviļ un nekādu mieru nedod... Bet var būt arī citādāk- ja mēs izšķiramies par Dievu, tad varam piedzīvot mieru un prieku. Tad pat visdrūmākajās dzīves situācijās varēsim saglabāt mieru... Kristus mūs vētrā var glābt, nevis drošas laivas un mūsu pašu izveicība un gudrība.

Šogad, pirms dažiem mēnešiem, naktī no 14. uz 15. aprīli apritēja 100 gadi kopš Titānika bojāejas. Toreiz tika uzskatīts, ka ir uzbūvēts pasaulē visdrošākais kuģis. Uzbūvēts, pateicoties cilvēku spējām un gudrībai... Daudz tajā laikā tika runāts, ka cilvēku prāts un varēšana ir sasniegusi tādu līmeni, ka Dievs ar Savu palīdzību vairs nav vajadzīgs. ...šī cilvēcīgā varēšana parādījās visā savā augstprātībā... taču... šis pasaules drošākais kuģis nogrima pirmajā reisā, paņemdams līdzi ap pusotra tūkstoša cilvēku dzīvības...

Kristus, guļot vētras laikā, mums rāda, ka tikai pie Dieva ir atrodams miers un drošība. Tas nenozīmē, ka vajadzības gadījumā arī mums pašiem nebūtu jārīkojas un jādara kādas praktiskas lietas- jāstūrē laiva un jāizsmeļ laivā iekļuvušais ūdens, tomēr vienmēr saglabājot paļāvību, ka glābšana ir pie Dieva. Jā, varbūt reizēm pie mums notiek kādas lietas un ir kādas situācijas, kad šķiet, ka netiekam glābti un mums daudz kas nav izprotams, tomēr ir svarīgi nezaudēt uzticību un paļāvību, jo Dievam viss ir labāk redzams un zināms, un viņš mums dod tieši to, kas mums visvairāk vajadzīgs...

Daudzi droši vien dzirdēja, jeb lasīja mūsu arhibīskapa Jāņa Vanaga sprediķi pagājušogad,18.novembrī. Viņš tur saistībā ar šo mieru un prieku Kristū min fantastisku piemēru par kādu misionāru Āzijas valstīs, kas dēļ savas kristīgās sludināšanas, kas tur ir ārpus likuma, ir nokļuvis drausmīgā, brutālā cietumā. Dzīve tur ir briesmīga, taču vislielākās ciešanas viņam sagādā tas, ka viņš tiek nemitīgi uzmanīts, lai nelūgtu Dievu. Taču šis cilvēks atrod izeju. Viņš piesakās tīrīt šī cietuma pretīgās, smirdīgās atejas bedres. Darbs ir neiedomājami pretīgs, taču ir kāds liels ieguvums- cietumsargi smakas dēļ ir spiesti turēties pa gabalu. Un viņš ir ieguvis iespēju būt kopā ar Dievu. Neskatoties uz to, ka viņam ir jāsmeļ pretīgi mēsli, viņš ir bezgala laimīgs, jo nu var skaļā balsī lūgt un dziedāt psalmus....

Ko mēs no tā visa varam mācīties? To, ka Pie Kristus ir atrodams miers un prieks jebkurā dzīves situācijā. Ja tikai, likuši roku pie arkla, neskatīsimies atpakaļ... Tas prasa lielu nodošanos, paļaušanos un daudz, daudz lūgšanu... Bet tas ir tā vērts, jo tikai tā mēs varam rast drošību. Drošību visās šīszemes dzīves situācijās un pats galvenais- drošību, ka varēsim piedzīvot mūžību kopā ar Dievu tur, Debesu valstībā. Mt 8:23-27

Un Viņš iekāpa laivā, un Viņa mācekļi Tam sekoja. Un redzi, liela vētra sacēlās jūrā, tā ka viļņi laivai gāzās pāri, bet Viņš gulēja. Un tie piegāja pie Viņa un modināja Viņu, sacīdami: "Kungs, palīdzi mums, mēs grimstam!" Un Viņš uz tiem saka: "Kam esat tik bailīgi, jūs mazticīgie?" Un Viņš cēlās, apsauca vēju un jūru, un iestājās pilnīgs klusums. Bet cilvēki brīnīdamies sacīja: "Kas Tas tāds, ka vēji un jūra Tam paklausa?"

Šī rakstu vieta no Mateja evaņģēlija 8.nodaļas runā par vairākām arī mūsu visu dzīvē ļoti nozīmīgām tēmām. Par mieru un nemieru, par drošību, paļāvību un arī par šaubām un izmisumu... Un es domāju, ka neatradīsies neviens, kam šīs tēmas būtu svešas. Mēs katrs būsim saskārušies ar šaubām un izmisumu, un es ticu, ka arī piedzīvojuši kaut drusciņu no tā miera, ko mums spēj iedot Dievs. Un, ja būsim šo mieru piedzīvojuši, tad zināsim, kādu tas atnes svētību. Un kārosim pēc tā. Taču realitāte ir tāda, ka mums tik bieži tomēr šī miera pietrūkst... Īpaši šajā laikmetā, kurā valda steiga, stress un nemiers... Kur ņemt mieru, tādu mieru, kādu demonstrē Kristus, kurš, neskatoties uz vētru un milzīgajiem viļņiem, mierīgi guļ?

Šis gadījums ir aprakstīts visos trīs tā saucamajos sinoptiskajos evaņģēlijos un piemēram Marka evaņģēlijā mēs par šo gadījumu lasām, ka ūdens jau piepilda laivu, taču Jēzus guļ stūres galā uz spilvena... Tad, kad vajadzētu kopā ar mācekļiem darīt visu, lai glābtos- smelt ūdeni, turēt pareizā virzienā laivu, veikt visus iespējamos glābšanās darbus, Viņš mierīgi guļ... Un, kad mācekļi izmisumā Viņu modina- Kungs palīdzi, mēs ejam bojā, Viņš pamodies mierīgi uz tiem saka: „Kāpēc jūs esat tik bailīgi, jūs, mazticīgie?” Jeb Lūkas evaņģēlijā Viņš jautā: „Kur ir jūsu ticība?” Tā skaidri parādīdams, kur ir ir meklējams miers un drošība... Kur ir jūsu ticība...?

Un tas nav teikts tikai dažiem mācekļiem tur, toreiz laivā, Galilejas ezerā. Tas ir teikts visiem mums. Katru reizi, kad mūs, kristiešus, pārņem nedrošība, šaubas un nemiers, Jēzus mums vaicā: „Kur ir jūsu ticība?”

Apsaukdams vēju un viļņus, Kristus skaidri parāda, ka Viņam pieder visa vara šajā pasaulē... Un mēs to katrs esam neskaitāmas reizes lasījuši un dzirdējuši, un tomēr vienalga tik bieži baiļojamies... Un tik bieži arī mēs saucam uz Dievu- Kungs mēs grimstam! Un ir labi, ja tā tūlīt darām, bet ir tik daudz gadījumu, kad pirms tam izmēģinām visas citas glābšanās iespējas, visas citas iespējamās drošības un tikai tad, kad redzam, ka nekas no tā nelīdz, griežamies pie Dieva ar izmisuma pilnu saucienu- Kungs palīdzi, mēs grimstam...!

Ir vērts ieskatīties iepriekšējos evaņģēlija pantos tepat Mateja evaņģēlija 8.nodaļā pirms mūsu šīsdienas rakstu vietas. Tur Kristus runā par sekošanu. Kāds no rakstu mācītājiem grib Jēzum sekot un vēl kāds no Viņa mācekļu pulka runā par sekošanu, tikai vispirms Jēzum lūdz: „Kungs, atļauj man pa priekšu noiet un aprakt savu tēvu...” Un te pēkšņi seko Jēzus atbilde: „Nāc Man pakaļ un lai miroņi aprok savus miroņus.” Pirmajā brīdī šī Jēzus atbilde izraisa sašutumu... Vai tad 4.bauslis nemāca godāt tēvu un māti?

Lūkas evaņģēlija 9. nodaļā mēs šo vietu varam atrast vēl izvērstāku, tur vēl kāds pienāk pie Jēzus un saka: „Kungs, es Tev iešu līdzi, bet atļauj man papriekšu atvadīties no tiem, kas ir manā mājā.’’ Atkal šķietami pilnīgi pamatots lūgums. Tomēr Kunga atbilde skan: „Neviens, kas savu roku liek pie arkla un skatās atpakaļ, neder Dieva valstībai.”

Ko tad Kristus grib pateikt ar šīm šķietami nežēlīgajām atbildēm? Ne jau to ka mums, lai sekotu Viņam, būtu jāpagriež mugura saviem tuviniekiem. Nepavisam nē. Viņš ar to rāda, ka līdz ar izlemšanu sekot mums jātop par jauniem radījumiem. Ka mēs tad vairs nedrīkstam stāvēt ar vienu kāju vecajā un ar otru jaunajā dzīvē. Ar šo sekošanu sākas jauna dzīve, kur mūsu dzīves pamats ir Viņš Pats- Kristus. Viņš saka, ka mēs nedrīkstam paturēt savas vecās drošības, tāpat kā citā vietā evaņģēlijā Viņš saka, ka neviens nevar kalpot diviem kungiem- Dievam un mantai, jo agri vai vēlu pie viena viņš paliks un otru atmetīs...

Vecajā Derībā 1.Ķēniņu grāmatā mēs varam lasīt, ka tauta ir nodevusies elkdievībai, un tad pravietis Ēlija tautai uzdod jautājumu: „Cik ilgi jūs klibosit uz abām pusēm? Ja Tas Kungs ir Dievs, tad sekojiet Viņam! Bet, ja Baals ir dievs, tad sekojiet tam!" Bet tauta viņam neatbildēja ne vārda.”

Varbūt tas skan nežēlīgi, bet mīlēt savu veco dzīvi, un ne tikai veco dzīvi un drošības, ko piedāvā pasaule, bet arī mīlēt jebko citu, pat savus vistuvākos cilvēkus, vairāk par Dievu- tā arī ir elkdievība. Tādēļ Kristus mums saka- neviens, kas liek roku pie arkla un skatās atpakaļ, neder Dieva valstībai.

Kristus saka: tikai Manī Jūs varat iegūt patiesu drošību un mieru- viss pārējais ir nedrošs, zūdošs, nepastāvīgs.

Jā, cik stipri mēs spējam paļauties uz Dievu? Cik stipri ticam Viņam? Jēzus tepat Mateja evaņģēlija 17. nodaļā saka: “... Patiesi es jums saku: ja jūsu ticība būs kā sinepju graudiņš un jūs pateiksiet šim kalnam: pārcelies no šejienes uz turieni, tad tas pārcelsies, un nekas nebūs jums neiespējams…”

Vai mūsu ticība ir kā sinepju graudiņš...? Vai mēs spējam tā līdz galam Dievam uzticēties? Iedomāsimies situāciju, ka mēs stāvam bezdibeņa malā, taču tur lejā ir Dievs, Kas mūs ar atplestām rokām gaida, lai mūs satvertu. Vai mēs spēsim spert soli tukšumā, zinot, ka Dievs mūs satvers?

Neuztversim to burtiski, bet ir tik daudz situāciju, kad mums mūsu dzīvē ir par ko svarīgu jāizšķiras- kad ir jāizšķiras par drošībām- kas ir mana patiesā drošība- Dievs vai kaut kas cits... Bieži mēs izšķiramies par vecajām, ierastajām drošībām, kas mūs beigu beigās vienalga pieviļ un nekādu mieru nedod... Bet var būt arī citādāk- ja mēs izšķiramies par Dievu, tad varam piedzīvot mieru un prieku. Tad pat visdrūmākajās dzīves situācijās varēsim saglabāt mieru... Kristus mūs vētrā var glābt, nevis drošas laivas un mūsu pašu izveicība un gudrība.

Šogad, pirms dažiem mēnešiem, naktī no 14. uz 15. aprīli apritēja 100 gadi kopš Titānika bojāejas. Toreiz tika uzskatīts, ka ir uzbūvēts pasaulē visdrošākais kuģis. Uzbūvēts, pateicoties cilvēku spējām un gudrībai... Daudz tajā laikā tika runāts, ka cilvēku prāts un varēšana ir sasniegusi tādu līmeni, ka Dievs ar Savu palīdzību vairs nav vajadzīgs. ...šī cilvēcīgā varēšana parādījās visā savā augstprātībā... taču... šis pasaules drošākais kuģis nogrima pirmajā reisā, paņemdams līdzi ap pusotra tūkstoša cilvēku dzīvības...

Kristus, guļot vētras laikā, mums rāda, ka tikai pie Dieva ir atrodams miers un drošība. Tas nenozīmē, ka vajadzības gadījumā arī mums pašiem nebūtu jārīkojas un jādara kādas praktiskas lietas- jāstūrē laiva un jāizsmeļ laivā iekļuvušais ūdens, tomēr vienmēr saglabājot paļāvību, ka glābšana ir pie Dieva. Jā, varbūt reizēm pie mums notiek kādas lietas un ir kādas situācijas, kad šķiet, ka netiekam glābti un mums daudz kas nav izprotams, tomēr ir svarīgi nezaudēt uzticību un paļāvību, jo Dievam viss ir labāk redzams un zināms, un viņš mums dod tieši to, kas mums visvairāk vajadzīgs...

Daudzi droši vien dzirdēja, jeb lasīja mūsu arhibīskapa Jāņa Vanaga sprediķi pagājušogad,18.novembrī. Viņš tur saistībā ar šo mieru un prieku Kristū min fantastisku piemēru par kādu misionāru Āzijas valstīs, kas dēļ savas kristīgās sludināšanas, kas tur ir ārpus likuma, ir nokļuvis drausmīgā, brutālā cietumā. Dzīve tur ir briesmīga, taču vislielākās ciešanas viņam sagādā tas, ka viņš tiek nemitīgi uzmanīts, lai nelūgtu Dievu. Taču šis cilvēks atrod izeju. Viņš piesakās tīrīt šī cietuma pretīgās, smirdīgās atejas bedres. Darbs ir neiedomājami pretīgs, taču ir kāds liels ieguvums- cietumsargi smakas dēļ ir spiesti turēties pa gabalu. Un viņš ir ieguvis iespēju būt kopā ar Dievu. Neskatoties uz to, ka viņam ir jāsmeļ pretīgi mēsli, viņš ir bezgala laimīgs, jo nu var skaļā balsī lūgt un dziedāt psalmus....
Ko mēs no tā visa varam mācīties? To, ka Pie Kristus ir atrodams miers un prieks jebkurā dzīves situācijā. Ja tikai, likuši roku pie arkla, neskatīsimies atpakaļ... Tas prasa lielu nodošanos, paļaušanos un daudz, daudz lūgšanu... Bet tas ir tā vērts, jo tikai tā mēs varam rast drošību. Drošību visās šīszemes dzīves situācijās un pats galvenais- drošību, ka varēsim piedzīvot mūžību kopā ar Dievu tur, Debesu valstībā.

Atis Freipičs,
Griezes, Grīvaišu, Nīgrandes ev. lut. draudžu mācītājs
Foto Laima Zitmane

Dievkalpjumi
4. svētdienā pl. 16:00


Atrašanās vieta

Saldus novada Ezeres pagastā


Mācītājs

Atis Freipičs


Kontakti

Mācītājs Atis Freipičs
Tālr. 22316912
atisfreipics@inbox.lv

Griezes draudze
Tālr. 22009892


Informācija
griezesbaznica@gmail.com

___________________________________


Ziedojumiem

LV75UNLA0050016953549

(konts Griezes ev.lut. draudzes 
vispārējām vajadzībām -
elektrība u.c.izdevumi)

LV52UNLA0050016953575
(konts Griezes ev.lut.
baznīcas atjaunošanai)

Griezes ev. lut. draudze
Reģ. nr. 90000578791



Built with Berta.me